Oriģināls ir pie autora - Ivara Svilāna feisbukā.
Apsēdos un uzrakstīju pats: kādu es gribētu politiķu Jaungada oficiālo uzrunu
Daudzus gadus esmu klausījies valstsvīru svētku uzrunas. Un domājis: „Nu, kādēļ viņi tā?!” Kādēļ tik reti aizrauj tas, ko man saka svētku reizē? Kad gribas kopības sajūtu, iedvesmu un cerību, ka esam labākie. Vai vismaz labāki.
Tad nu šogad brieda doma un beidzot esmu uzrakstījis savu variantu, ko es gribētu, lai man Jaungada uzrunā pasaka kāds valstsvīrs vai valstssieva.
(ok, lai skaidrs - uzreiz teikšu: politisku ambīciju man nav, partijās neesmu, vēlēšanās nestartēju un neplānoju.:) )
Un šis ir tikai mans variants. Uzrakstiet vai vienkārši padomājiet galvā – kāda būtu jūsu uzruna?
Tātad, es gribētu sadzirdēt - lai ir cilvēks. Lai runā ar mani kā cilvēks ar cilvēku. Un pasaka ko aptuveni tādu:
Sveicināti, mamma, tēti! Mana ģimene! Draugi un kolēģi!
Mīļie un godātie cilvēki tuvu un tālu!
Jūs esat lieliski.
Jo tieši jūs esat paveikuši to brīnišķīgo, kas Latvijā šogad noticis. Katram no jums un mums visiem kopā noteikti būs daudzas lietas, ko atcerēties par šo gadu.
Londonas Olimpiskie čempioni un Aigars Apinis. Alvis Hermanis, Maija Kovaļevska un Elīna Garanča. Mūsu karavīri kā drosmes paraugs karstajos punktos. Arī mūsu Rīgas Dinamo, vienalga kā viņiem gājis.
Pabeigta skola. Nokārtots autovadītāja eksāmens. Piedzimuši bērni. Remonts mājoklī. Izšķirīgi lēmumi par ģimeni – reizēm patīkami, reizēm – nepatīkami, bet drosmīgi.
Ikdienas darbi ir daudzkārt vērtīgāki par stratēģijām un koncepcijām. Ikdienas varonība ir tā, kas neredzami būvē valsti.
Kara laika varonība nerodas štābā. Valsts netop valdības sēdēs. Ģimenes padomes virtuvē pieņem daudz izšķirīgākus lēmumus.
Mēs esam maza nācija. Mazu nāciju vienīgais ceļš ir IZCILĪBA. Būt kaut mazliet labākiem par miljardu nācijām tajā, ko darām.
Un tieši tādēļ nav tiesību pazaudēt nevienu. Vienalga kādu un vienalga kur. Vai viņš būtu Īrijā vai Krievijā. Bērnunamā vai Maskačkas kāpņutelpā. Politisks oponents vai citādi domājošs, citā valodā runājošs.
Ikviens, kas dzīvo šeit ir Latvijas cilvēks. Cilvēkus tautībās un pretējās nometnēs sadala tie, kuri nav pārliecināti, ka zina savējo.
Latvijas cilvēki arī Īrijā, Anglijā un vienalga kur paliek Latvijas cilvēki. Lai arī dažbrīd aizvainoti par Latviju, viņi saka sliktus vārdus par valsti, bet gandrīz nekad – par šo zemi.
Bet - vai viņi atgriezīsies? Iespējams, ir godīgi jāatzīst, ka atgriezīsies mazākā daļa. Un tad jārīkojas, lai viņi tur varētu audzināt bērnus, zinātu notiekošo Latvijā, balsotu vēlēšanās, varētu atbraukt regulāri uz Latviju, pirktu īpašumus te vecumdienām.
Nav godīgi aicināt atpakaļ emigrējušos tikai tādēļ, lai mums būtu labāk. Lai viņi aizpildītu slikti apmaksātu darbaroku vietas tālos laukos. Lai viņu bērni palīdzētu saglābt lēni mirstošu lauku skolu. Iespējams, ar iedvesmu par Latviju un nelielu atbalstu no mums viņi var kļūt par vērtīgāko resursu kāds mums ir – par eksporta kontaktu veicinātājiem, par tūrisma popularizētājiem, par jaunām zināšanām, par piemēru citām tautām Latvijas izcilībai. Par cilvēkiem, kuri zina svešvalodas, bet grib bērniem iemācīt arī latviešu valodu.
Valsts nav tikai teritorija. Latvija ir pavisam cits jēdziens tam vīram, kurš iznākot no bērnu slimnīcas bez santīma kabatā, bet ar bērnu uz rokas, tomēr nokļuva mājās tālajā Latgales pusē. Jo cilvēki nepagāja garām un kopīgiem spēkiem sociālajos tīklos atrada, kurš var viņus aizvest. Tam vīram Latvija tagad ir daudz konkrētāka.
Par katru reizi, kad esam bijuši dusmīgi uz savu valsti – izdarām ko labu saviem tuvākajiem. Pabarojam piedzērušo kaimiņu bērnus. Nopļaujam mazu kripatiņu arī aiz savas sētas. Aizberam bedri, ja tā ir mūsu durvju priekšā. Savā darbavietā izdarām mazliet vairāk nekā tikai darba aprakstā. Tas kopā dos arvien mazāk iemeslu būt dusmīgiem uz valsti.
Kad nākamreiz ļoti gribas palamāt sliktos politiķus, atcerieties vismaz vienu cilvēku, kuru politiskajā vidē jūs pazīstat un cienāt. Lai sāktu, vajag mazumiņu. Uzticieties vienam. Palīdziet viņam kā varat. Vismaz vienu var atrast, nemuldiet, ka tāda nav.
UZTICĒŠANĀS ir tas, kā mums pietrūkst visvairāk. Un lai uzticētos, ir jābūt drosmīgam pievilties.
Arvien sarežģītākā pasaulē jābūt tik drosmīgiem, lai uzticētos nemotivēti – ja noņemam nost pievilšanās risku, tad skatupunkts radikāli paplašinās. Parādās iespējas, kuras nevar ieraudzīt visu laiku baidoties. Parādās iespēja sadarboties. Nācijas, kuras nevēlas vai nespēj sadarboties, iet bojā.
Vienojamies ar kaimiņiem, ka spējam nosiltināt māju. Jo pašiem taču būs labāk. Uzticamies paša galvai tad, kad tā domā citādi, nevis tā, kā raksta un runā visapkārt. Uzticamies samaksāt nodokļus, lai mammai būtu pensija. Uzticamies un neprasām izziņu tur, kur to nevajag. Neslēpjam fotoradaru krūmos, lai gļēvi šautu mugurā.
Bet uzticēšanās otrais vārds ir – atbildība. Lai uzticētos, ir jāuzņemas atbildība. Tas ir pirmais solis – pateikt sev, ka nevainošu citus. Tāda dzīve ir sarežģīta, bet brīva.
Nemitīgā neuzticības izteikšana visiem pēc kārtas Latvijā brīžiem liecina ne par ko citu kā par gļēvumu.
Šis gads ir aiznesis sev līdzi vairākas lielas personības. Bet zinu, ka šogad ir piedzimušas daudzas izcilas personības. Es pagaidām nezinu kā viņus sauc, bet tuvāko gadu desmitu laikā mēs to noteikti uzzināsim.
Lai viņi varētu kļūt par izcilām personībām, viņiem vajag pavisam maz – drošību, iedvesmu un mazliet drosmes.
Viņiem vajag SAPNI. Tik vienkāršu, lai to varētu uzrakstīt uz pastmarkas. Tik lielu, lai tā sasniegšana prasītu kopīgu aizrautību. Sapni par to, kāda būs Latvija.
Sausa statistika nespēj iedvesmot. Cilvēki nemirst par statistiku. Cilvēks ir tā iekārtots, ka to iedvesmo nevis cipari, bet vārdi. Jo cilvēki sazinās ar vārdiem, ne cipariem. Tas ir tik vienkārši. Arī 18.novembris vai 4.maijs ir nevis cipari, bet vārdi.
Arī pasaule klausīsies nevis mūsu ciparus, bet stāstus, ko spēsim pastāstīt par sevi. Kā tos nedaudz labāk prot stāstīt igauņi.
Kas būs mūsu stāsts?
Varbūt - visiem brīvi pieejams bezvadu ātrgaitas internets kā priekšnoteikums jauna veida ekonomikai? Izcila izglītības sistēma, kurā katram bērnam ir iedvesmojošs skolotājs un katram studentam – pasaules līmeņa profesors un kursabiedri no daudzām valstīm? Cilvēki, kuri lieliski zina vismaz trīs valodas un spēj bez naida būt tilts starp dažādām zemēm? Latvija kā daļa no topošās jaunās Ziemeļeiropas ar izcilu un godīgu dzīves un biznesa vidi? Latvija kā zaļākā un tīrākā valsts pasaulē?
Skatoties uz to, kā mums nav, mēs bieži neredzam to, kas mums ir. Esam otrā zaļākā valsts pasaulē. Piektais ātrākais internets pasaulē. Atrašanās vienā no pasaules labklājīgākajiem reģioniem bez kariem. Par spīti stereotipiem, pamatvērtībās diezgan vienota Latvijas nācija. Cilvēki, kuru vērtības vēl sniedzas ārpus jauna TV vai mašīnas, cilvēki, kuri neprāto, vai jāiet palīgā naktī kaimiņam dzēst degošu māju vai glābt ledū ielūzušu svešu bērnu.
Skatoties nākotnē - arvien biežāk būs jāatrod atbildes uz jautājumiem, kurus pat nezinām kā uzdot. Tā būs ļoti izaicinoša pasaule. IKP vai tekošā konta deficīta cipari vairs raksturos šo pasauli.
Pasaule mainās. Tā vairs nav divdimensiju ekseļa tabula, bet trīsdimensiju sporta spēle. Kuras noteikumi, turklāt, mainās nepārtraukti spēles gaitā. Tas ir kā BMX ar basketbola elementiem uz ledus. Zālē, kurā ik pa brīdim tiek izslēgta gaisma.
Kā mērīt mūsu panākumus? Kas ir valsts labklājības rādītāji? Kas ir sabiedrības labsajūtas parametri? Kā mērīt izaugsmi tad, kad tradicionālie rādītāji būs sastinguši vai kritīs tuvākos gadus? Kā uzrunāt to paaudzi, kuri vispār neuztver ekonomiku kā mērīšanas vērtu un meklē citas atskaites sistēmas dzīvei?
Tie ir daži no jautājumiem, kurus es varu iedomāties. Kopā mēs noteikti varam iedomāties vēl vairāk jautājumu. Sākam ar jautājumiem. Jo - jautājums jau ir puse no atbildes, kā savulaik teica viena mana drauga vecmāmiņa.
Drīz klāt jaunais gads. Šajā mirklī atcerieties vismaz vienu lietu, par kuru jūs šogad LEPOJATIES AR SEVI. Paceļam šampanieša glāzi tieši par šo vienu lietu katrs sev.
Un lai nākamgad zinām arī to, ar ko lepojas par sevi mūsu kaimiņš. Varbūt tieši šajā Jaungadā ir iespēja pirmo reizi mest kautrību pie malas, pasveicināt kāpņutelpas kaimiņu, pajautāt viņa vārdu un novēlēt, lai nākamgad jums būtu kāda kopīga ideja, ko paveikt.
Tad arī Latvija kopumā kļūs vēl mazliet labāka vieta, kur dzīvot, strādāt un realizēt lielas idejas.
Paldies par 2012.gadu!
Lai mums visiem izcils 2013.gads!